11.novembris – Lāčplēša diena
Lāčplēša diena 
Izšķirošais uzbrukums un uzvara pirms 91 gada
Novembra mēnesis Latvijas vēsturē rakstīts zelta burtiem. Tas ir svēts mēnesis, jo novembrī dzimusi Latvijas valsts un novembrī Latvijas brīvības cīņās atbrīvota Rīga.
11. novembris – Lāčplēša diena
Lai atgādinātu par notikumiem tālajā 1919. gadā, jādodas nelielā ekskursijā pagātnē, jārunā par vienu no svarīgākajiem posmiem Latvijas brīvības cīņās – cīņu ar Bermonta armiju, ko organizēja krievu, respektīvi, cara, armijas pulkvedis Pāvels Bermonts (dzimis 1884.g.).
Viņš 1919.gada 12.jūnijā ieradās Jelgavā pie vācu ģenerāļa Golca, kura armijai, pamatojoties uz Strazdu muižas līgumu, bija jāatstāj Latvija. Taču Golcs nepildīja līguma noteikumus un jau 26.septembrī noslēdza slepenu līgumu ar Bermontu. Mērķis bija iekarot Latviju. Bermonta armijā bija 50 000 vīri, 40 000 vāciešu, bet pārējie krievi.
06.oktobrī tika dota pavēle uzbrukt Rīgai. (09.oktobrī Bermonts sevi nosauca par kņazu Avilovu.)
Uzbrukums sākās 08.oktobrī. Latvijas valdība tādu notikumu gaitu nebija paredzējusi. Pret ienaidnieka 50 000 vīriem Latvijas armijā bija tikai 544 virsnieki un 10 662 kareivji. Bermontieši ātri nonāca Daugavas kreisajā krastā. Latvijas armija atkāpās uz labo krastu, izgrieza Daugavas tiltus. Rīgā sākās liels satraukums, jo bermontiešu ienākšana Pārdaugavā bija reāls drauds Rīgai. Tieši šis ienaidnieka tuvums izraisīja milzīgu patriotismu. Par padošanos neviens nedomāja. Organizēja jaunas karavīru vienības, uz kurām Daugavmalas ierakumos devās studenti un pat skolnieki no skolas sola. Latviešu tauta cēlās kājās, lai pretotos bermontiešiem.
Daugavā iebrauca arī angļu un franču karakuģi, kas sākumā izturējās neitrāli, bet, kad bermontieši sāka arī tos apšaudīt, 15.oktobrī atklāja uguni uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Latviešu karavīriem radās iespēja pārcelties pāri Daugavai un ieņemt Daugavgrīvu un Bolderāju. Sākās Rīgas atbrīvošanas cīņas.
04.novembrī Rīgas 6.kājnieku pulks ieņēma Anniņmuižu un Bolderāju. Sevišķi asiņainas kaujas notika pie Sudrabkalniņa. Cīņās pret skaitliski lielāku un labāk apbruņotu pretinieku latviešu karavīri cīnījās ar lielu sajūsmu un varoņgaru. Latvijas armija cīnījās par mūsu zemes atbrīvošanu no ienaidnieka, bet bermontieši bija algotņu bars. Bermontu armija sīvās kaujās tika sakauta un atkāpās.
09.novembrī atbrīvoja Zasulauku un Torņakalnu.
11.novembrī, agrā rīta stundā, ienaidnieku izdzina no Pārdaugavas. Rīga bija atbrīvota. Sāka zvanīt Rīgas baznīcas, ļaudis sajūsmā pulcējās ielās. Šajā dienā iedibināja Lāčplēša kara ordeni ar devīzi «Par Latviju», 11. novembri pasludināja par Lāčplēša dienu, jo beidzot bija piepildījies Andreja Pumpura pareģojums par Lāčplēša uzvaru pār melno bruņinieku.
Uzbrukumi Bermonta armijai turpinājās, bermontiešus dzina pavisam ārā no Latvijas. 18.novembrī Bermonta – Avilova vietā par šīs armijas komandieri kļuva vācu ģenerālis Eberhards. Viņš tūdaļ lūdza pārtraukt kara darbību, bet Kārļa Ulmaņa valdība paziņoja, ka atbrīvošanas kaujas turpinās, jo ir kara stāvoklī ar Vāciju. 21.novembrī atbrīvoja Jelgavu, bet jau 28.novembrī bēgošos bermontiešus iedzina Lietuvā. 1919.gada 01.decembrī Latvijas armijas vadība ziņoja, ka visa Kurzeme iztīrīta no ienaidnieka. Viens Latvijas atbrīvošanas cīņu posms bija beidzies.
Cīņās ar bermontiešiem mūsu armija zaudēja 57 virsniekus un 686 karavīrus, kas atdeva savas dzīvības par tēviju. Sudrabkalniņā neatkarīgās Latvijas laikā uzcēla pieminekli, kura atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Piemineklī bija plāksne ar kritušo karavīru uzvārdiem, vārdiem, dienesta pakāpēm. Sudrabkalniņš ir svēta vieta ne tikai Kurzemes rajonā, ne tikai Pārdaugavā un Rīgā, bet visā Latvijā.
