Latvijai
Latvija, kurā zvaigznē tavs dzīves gājums ierakstīts? No kuras zvaigznes mēs par tevi varam uzzināt? Latvija, tavs dzīves ceļš nav bijis viegls. Zemes mātes klēpī tu guldīji savus varonīgos dēlus, kuri cīnījās par tavu laimi. Tu viņus sargā savā mīlestības klēpī un neatdod vairs par upuri nevienam ienaidniekam. Savas meitas esi audzinājusi par krietnām, kārtīgām un čaklām sievām. Vienu, Latvija, nesaprotu es, kurā zvaigznē tavs liktenis slēpjas? Bet, Latvija, vai zvaigznēm vispār ticēt var? Vai var tām uzticēties? Vai taisnību par tevi tās stāstīs? Latvija mana mīļā, izstāsti man savu likteni! Tu redzi, kādi laiki ir, tāpēc stāsti man par sevi!
Kad kari tev bērnus atņēma, es zinu, ka tu raudāji. Kad lodes tavas skaistās ainavas bojāja, zinu, ka tev bija skumji. Kad sveši kungi pār tevi valdīja, tava sirds no bēdām vaidēja, tava sirds no bēdām pušu plīsa. Vai zvaigznes man to būtu pateikušas? Vai zvaigznes man pateiktu par tavām skumjām, sāpēm, bēdām, prieku un laimi izstāstītu tā, kā tu to redzi? Kā tu to izjūti? Es jau varu minēt un spriedelēt par tavu likteni, bet savas sajūtas un notikumus zini tikai tu pati.
Tavas skaistās ainavas, dziedošie putni, zaļie un svaigie mieži manai sirdij liek priekā lēkt, skriet, dejot, dziedot no prieka pilnās sirds. Tavas upes, kuras rītos izskatās kā lielas dimanta kaklarotas, dod man smaidu visai dienai. Meži, kas tevi ietērpj svētku kleitā, jūra, kas ievīta baltā miglā, ļauj man izbaudīt tavu skaistumu, Latvija. Zvaigznes man nebeidz atkārtot—tu esi brīnišķīga, skaista.
Latvija, tavs liktenis ir zvaigznēs ierakstīts, kas nav vienveidīgs un garlaicīgs, bet gan emocijām bagāts. Savas dzīves laikā tu esi gan smējusies, gan raudājusi, gan priecājusies, gan pārdzīvojusi dažādus laikus, kas ir gājuši pār tevi, bet tava mīlestība pret saviem bērniem nebeidzas.
Latvija, tava sirds ir plaša, mīlestības un maiguma pilna, tavas rūpes un gādība nebeidzas. Tu cīnies par saviem bērniem, un bērni cīnās par tevi, kad uzbrūk ienaidnieki. Zvaigznes zina tavu likteni, un labi, ka tās to man neatklāj, jo ir jāizbauda tas, ko tu man dod šodien. Par to, kas būs rīt, uztrauksimies un domāsim tad. Katra diena un mirklis, kurš ir neaizmirstams, kas pavadīts kopā ar tevi, tiek ierakstīts zvaigznē, vislielākajā un skaistākajā zvaigznē, un kādu dienu es ar tevi, Latvija, zem tava sarkanbaltsarkanā karoga, lielā un drošā ģerboņa, dziedot himnu tev par prieku, atcerēšos mūsu kopā pavadītos un neaizmirstamos mirkļus. Pienāks īstais laiks, kad tava likteņa zvaigzne atklāsies pilnībā un mēs uzzināsim daudz ko jaunu. Latvija, ir tikai jāizbauda šodiena un ar ilgām sirdī jāgaida tā diena, kad kopā atcerēsimies zvaigznē ierakstīto likteni.
Gaidi, Latvija, gaidi un neaizmirsti—mēs esam ar tevi.
Maira Liepiņa,
10.a klases skolniece